Reiz es atvedu mājās sievieti no Rēzeknes, kura palika ar mani uz trīspadsmit gadiem. Tik daudz laika ir pagājis, kopš mūsu likteņi savijās, bet es joprojām nebeidzu brīnīties par dažiem viņas rakstura mezgliem un ieradumiem
Esmu tipisks asfalta bērns, pilsētnieks līdz kaulam, turpretī Diāna ir dzimusi un augusi plašos laukos Rēzeknes pusē (ne pilsētā, bet novadā), kur horizontu neaizsedz daudzstāvu mājas, bet plašas pļavas un grants ceļi. Katru savas bērnības vasaru viņa pavadīja pie vecmāmiņas pavisam tālā, klusā lauku nostūrī, kur mobilajiem telefoniem nav zonas, bet rīti sākas ar gaiļa dziesmu. Vai lauku dzīvesveids atstāj neizdzēšamu nospiedumu uz cilvēka personību? Beznosacījuma – jā! Tas iesūcas raksturā kā zemes smarža drēbēs.
Atšķirība ir jūtama
Sākumā es gribētu skaidri nošķirt divus jēdzienus: “lauku cilvēks” un “lauķis”. Tie ir divi dažādi Visumi, kurus bieži vien kļūdaini jauc. Lauķis manā izpratnē ir rupjš, nepieklājīgs, neaudzināts un iekšēji tumšs cilvēks. Viņam nav cieņas ne pret sevi, ne citiem. Interesanti, ka arī pilsētas džungļos bieži sastopami indivīdi, kuriem piemīt šī “lauķiskā” uzvedība – nekaunība un takta izjūtas trūkums. Savukārt lauku cilvēks vienkārši ir dzimis un audzis saskaņā ar dabu.
Jā, protams, viņam ir savi “putni” raksturā un dīvaini principi, bet kuram gan no mums to nav? Arī man pašam, šķiet, ir pielipis kaut kas no lauku sīkstuma, lai gan esmu uzaudzis starp betona sienām.
Ak, šie vārdiņi…
Kas attiecas uz Diānu, savā ciemā viņa ieguva pārsteidzoši labu un pamatīgu izglītību. Klausoties viņas stāstos, esmu secinājis, ka skolotāji tajā mazajā lauku skolā bija patiesi savas lietas entuziasti. Viņi mācīja nevis pēc grāmatas, bet ar sirdi. Es godīgi varu teikt – es ar lielāko prieku sūtītu mūsu dēlu mācīties tieši tur. Tur cilvēki nav vienaldzīgi un “atstrādājoši”, turpretī mūsdienu pilsētas skolu gaiteņos reizēm pārņem tāda kā pelēka bezcerības sajūta, kur bērns ir tikai skaitlis žurnālā.
Pēc skolas sekoja studijas augstskolā, simtiem izlasītu grāmatu un pat izglītojošs brauciens uz ārzemēm. Kopumā Diāna ir cilvēks, kurš nācis no dziļas provinces, bet ir intelektuāli attīstīts un izglītots.
Tomēr kur slēpjas mans izbrīns? Mana sieva šad un tad, pavisam ikdienišķā situācijā, pēkšņi mēdz pateikt kādu jaunu, man pilnīgi nedzirdētu vārdiņu. Viņas valoda ir kā bagātīgs deķis, kurā ieaustas krāšņas sarunvalodas pērles un dialektismi, kas pilsētas ausij skan kā eksotika:
— Kārli, beidz kuiksēties (tas nozīmē – nevajadzīgi čīkstēt vai īgņoties).
— Skaties, kā tavi mati ir sakūlojušies (pavilkta, sajukusi putrā).
— Atstāji maizi vaļā, pīrādziņi tagad pavisam sakaržējuši (kļuvuši cieti, sakaltuši).
— Beidz bravūrēties, labāk guli mierīgi.
— Circeņi izrādās ir apcepti speķa kvadrātaini gabaliņi
—Tad vel ir deķis jā un zapte. Tas ir domāts sega un ievārījums ka izrādās.
Sākumā es par to tikai pasmaidīju, bet tagad pamanu ko dīvainu: es pats esmu sācis šos vārdus lietot. Tie ir tik trāpīgi, ka neapzināti iespiežas atmiņā. Pilsētā, un jo īpaši metropolēs, valoda kļūst sterila, bet šie dialekti iedod tai dzīvību un garšu.
Smags darbs
Laukos dzīve rit pēc pavisam cita ritma un likumiem. Tur neviens negaida, kad pakalpojums tiks piegādāts pie durvīm. Atnes ūdeni, saskaldi malku, sagatavo sienu, lai kazai ziemā būtu ko ēst, uzroc dobi, kad saule vēl tikai lec… Vai mūsdienu pilsētnieks vispār saprot, ko tas prasa no cilvēka?
Sievasmāte arī ir strādniece. Šī neatlaidība un gatavība ķerties pie jebkura, pat fiziski smagākā darba, Diānai ir no brīža kad sāka staigāt man šķiet. Es joprojām brīnos, no kurienes tik smalkai sievietei rodas tik milzīgs gribasspēks? Pavisam nesen mēs bijām lauku mājā un es zāģēju vecos ķiršu zarus. Dēls palika mājās, man pašam kārtējo reizi lika par sevi manīt veca ceļa problēma, bet vecmāmiņai gadi vairs neļauj cilāt smagumus.
Diāna, ne mirkli nešauboties, ar rokām sāka vilkt milzīgos, dzeloņainos zarus uz ugunskura vietu. Viņa strādāja tik ilgi, līdz viss pagalms bija tīrs. Viņa bija pārgurusi, es to redzēju pēc viņas acīm, bet viņa neizdvesa ne skaņu, pat nepasūdzējās. Vēl joprojām viņa katru vasaru mēro tālo ceļu pie mātes, lai palīdzētu siena pļaujā. Tas ir goda jautājums. Lauku cilvēki no darba nebēg, viņi tajā atrod jēgu.
Lācis mežā
Būdama vēl pavisam maza skolniece, Diāna ar draudzenēm katru brīvlaiku pavadīja ciematā, kas pamazām paliek arvien tukšāks un tukšāks, visi vecie aiziet, jauni nedzimst. Ja gadus 10 atpakaļ tur vēl dūmoja četri skursteņi, tad tagad apdzīvota ir palikusi tikai viena vienīga māja. Visapkārt tikai mežs un klusums.
Kopš desmit gadu vecuma viņa viena pati devās dziļi mežā pēc ogām un sēnēm. Viņas draudzenes bija miegamices un nespēja pamosties reizē ar saullēktu, bet Diāna nevarēja nociesties. Šis ieradums doties mežā vienatnē viņai ir saglabājies joprojām. Es bieži viņai jautāju:
— Vai tiešām tev nav bail? Tur taču ir lāči, meža cūkas. Un ja nu tu nomaldies?
Viņa tikai mierīgi atbild:
— Bail ir, bet es nenomaldīšos. Man galvā ir iebūvēts kompass.
Un viņa vienkārši aiziet… Viņu nav iespējams aizturēt ar aizliegumiem. Protams, tagad es cenšos viņai vienmēr pievienoties, un mēs biežāk meža takas minam divatā.
Jebkuros apstākļos
Kādi ir apstākļi tajos dziļajos laukos? Tekošs ūdens ir greznība, ko nepazīst. Ēdiens ir visvienkāršākais – tas, kas izaudzis dārzā. Bet vai jūs zinājāt, ka var gulēt uz siena matrača un spilvena, kas pildīts ar niedrēm? Es sākumā neticēju, bet tā ir tīra patiesība! Tajā ciematā, kur Diāna pavadīja bērnību, modernu ērtību nebija. Kad sabrauca ciemiņi, matraču visiem nepietika. Ko viņi darīja? Piebāza lielus maisus ar svaigu sienu, bet spilveniem izmantoja iztīrītas un izžāvētas niedru (precīzāk – vilkvālīšu) pūkas.
Pēc šādas dzīves skolas mūsu kopīgajos ceļojumos Diānai ir pilnīgi vienalga, ja viesnīcā nav karstā ūdens vai ja mums jānoguļ teltī uz cietas zemes. Viņa var pārnakšņot jebkuros apstākļos un saglabāt mieru. Viņa spēj baudīt dzīvi bez jebkādām mūsdienu ērtībām vairākas dienas no vietas. Tiesa, es uzsveru – vairākas dienas. Jo, lai cik stipras būtu saknes, pilsētas komforts tomēr ir atstājis savu nospiedumu arī uz viņu.
Ūdens, visapkārt ūdens
Mēs, pilsētnieki, uztveram kā pašsaprotamu faktu to, ka, pagriežot krānu, sāk tecēt ūdens. Mēs par to nedomājam. Pat mūsu vasarnīcā viss ir automatizēts. Bet lauku cilvēks zina, ka ūdens ir jānopelna. Tas ir jāatnes no akas, jāuzpumpē no sūkņa vai jāatnes spaiņos no dīķa. Tāpēc katra lāse ir vērtība. Šis ieradums – taupīt ūdeni – Diānai ir palicis uz mūžu. Reizēm mums pat izceļas mazi strīdi šī iemesla dēļ.
Piemēram, es vārītas olas dzesēju vienkārši: ielieku tās izlietnē un atstāju zem tekoša, auksta ūdens strūklas. Diāna to nespēj noskatīties. Viņa tūlīt pat pieiet un aizgriež krānu, sakot:
— Netērē ūdeni bez jēgas.
Viņa vienkārši ielej aukstu ūdeni nelielā traukā, ieliek tur olas, un rezultāts ir tieši tāds pats. Viņa organiski nevar izturēt skaņu, ko rada velti tekošs ūdens. Bet man tā ir pilsētnieka paviršība, droši vien diezgan kaitīgs ieradums.
Mēs visi esam dažādi, katrs ar savu stāstu un saknēm. Protams, šīs rakstura iezīmes nav obligātas visiem, kas nākuši no laukiem, bet savos trīspadsmit kopdzīves gados esmu novērojis tieši šos modeļus. Un, ziniet, man tie patīk. Tie padara dzīvi īstāku.
Galu galā, nav svarīgi, vai tavā dzimšanas apliecībā rakstīts metropoles vai maza ciema nosaukums. Galvenais ir tas, kāds cilvēks tu esi izaudzis un kā tu izturies pret pasauli sev apkārt.
Bet kā šķiet jums? Vai arī jūsos ir saglabājušies kādi ieradumi no bērnības, kas pilsētas draugiem šķiet dīvaini?
